Rīgas un visas Latvijas metropolīts Aleksandrs Kudrjašovs: biogrāfija, sasniegumi un interesanti fakti

1992. gadā pēc Latvijas Republikas valsts neatkarības pasludināšanas Krievijas Pareizticīgās Baznīcas Svētās Sinodes nolēma piešķirt Latvijas Pareizticīgo Baznīcai pašpārvaldi. Viņas vadībai bija smagi jāstrādā. Vienu no tiem, kuru nopelnus neatkarīgās Latvijas Pareizticīgās baznīcas izveidē nevar pārvarēt, ir Aleksandrs Kudrjašovs, kura biogrāfija un sasniegumi ir veltīti šim pantam.

Agri gadi

Rīgas un visas Latvijas nākotnes galvaspilsēta Aleksandrs (Kudryashovs) dzimis 1939. gadā Rudzatas ciemā, Preiļu rajonā reliģiskajā ģimenē.

1964. gadā viņš saņēma Daugavpils Pedagoģiskā institūta diplomu, kur mācījās Vēstures un filoloģijas fakultātē. Tad vairākus gadus valdnieks mācījās krievu vidusskolās, mācot krievu valodu un literatūru.

Grūts ceļš uz aicinājumu

70. gadu beigās Aleksandrs Kudrjašovs nolēma pildīt savu seno vēlmi un kļūt par pareizticīgo priesteri.

Padomju laikā, lai gan baznīca tika oficiāli atdalīta no valsts, tā bija vissmagākā kontrole. Saistībā ar to toreiz Rīgas galvaspilsētā un latviešu Leonīdam bija jāpiesakās Reliģisko lietu padomei, rīkojoties saskaņā ar Latvijas PSR Ministru padomi, ar jautājumu par Kudrjašova ordinācijas iespēju svētajai cieņai. Atbilde uz pieprasījumu bija negatīva, jo amatpersonas uzskatīja par nepieņemamu pasniedzēja pasludināšanu. Tomēr Latvijas draudzes nākotnes metropole nebija viens no tiem, kurus var piespiest mainīt savu lēmumu.

Ordinācija

Apskatot Aleksandra Kudrāshova vēlmi veltīt draudzes kalpošanu, Metropolits Leonīds svinēja viņu atkāpties no viņa bijušās darba vietas un atstāt laiku no Latvijas PSR. Kā izrādījās vēlāk, šis lēmums bija pareizs. Kudrjašov Aleksandrs devās uz Maskavu un iegāja teoloģiskajā seminārā.

Pēc studijām 1982. gadā viņš tika ordinēts diakoni, un pēc dažiem mēnešiem - Svētā Iļinska baznīcas presbyteri, kas atrodas Ust-Siny Permes diecēzes ciemā.

Atgriezties mājās

Tajā laikā Rīgas diecēzes pareizticīgo baznīcās bija liels priesteru trūkums. 1983. gadā Metropolits Leonīds vērsās Reliģisko lietu padomē saskaņā ar Latvijas PSR Ministru padomi. Šoreiz viņam izdevās iegūt atļauju iecelt Aleksandru Kudrjašovu, kas bija Romas Mīkstoņu baznīcas rektors, ar augstumu uz orķestra pakāpi.

Gadu vēlāk priesteris kļuva par dekānu Madonas un Valmieras rajonu tempļos.

Turpmākās aktivitātes baznīcā

1985.gadā Aleksandrs Kudrjašovs tika iecelts par pareizticīgo baznīcas kalendāra redaktoru, kurš tika publicēts krievu un latviešu valodā.

Kopš 1986.gada viņš bija diecēzes padomes loceklis. Turklāt kopš 1989. gada Vladika pildīja paklausību kā Rīgas-Latvijas eparhijas Vestnika redaktore, kā arī risināja jautājumus, kas saistīti ar latviešu diecēzes krusta latviešu dievkalpojuma krievu-latviešu dievkalpojuma publicēšanu. Starp viņa sekulārā laikmeta sasniegumiem ir pirmās pareizticīgo bilingvālās pareizticības lūgšanu izdošana pēckara Latvijā.

Neskatoties uz viņa lielo nodarbinātību, Kudrjašovs pastāvīgi uzlaboja savas teoloģiskās zināšanas. Šajā nolūkā viņš iestājās ārpusskolas studijā Maskavas teoloģijas seminārā, kas 1989. gadā saņēma diplomu.

Pielīdzināšana bīskapa rangam

1989. gadā Metropolits Leonīds vērsās pie Sv. Sinodes un Maskavas un visas Krievijas Patriarha. Tajā viņš atsaucās uz savu vecumu un lūdza identificēt Aleksandru Ivanoviču Kudrjašovu kā Daugavpils bīskapu un Rīgas diecēzes vikaru. Lūgumraksts tika pieņemts un apmierināts.

Tā paša gada 10. jūlijā A. Kudrāshova tika iekarota mūki, un nākamajā dienā viņš tika pacelts uz arhimandrīta rangu.

1989. gada jūlija beigās krievu kapelas draudzenes katedrāle svinēja svētkus. To vadīja Metropolitan Yuvenaly. Svinīgā kalpošanā piedalījās Metropolitāni no Rostovas un Novočesterskas, Novosibirska un Barnaulas, Tula un Belevskis, Čūsvasas un Čeboksarā arhibīskaps, Kaluga un Borovskas bīskapi, Taškenta un Centrālāzija, Orel un Brjanska, Kalinīns un Kasins, Kišiņeva un Moldāvija.

Pēc Latvijas ortodoksālās baznīcas pašpārvaldes piešķiršanas

1990. gada 8. septembrī miris Metropolits Leonīds. Saistībā ar šo bēdīgo notikumu Aleksandrs Kudrjašovs tika iecelts par diecēzes pagaidu administratoru, un pēc noteiktā termiņa viņš kļuva par Rīgas un Latvijas bīskapi.

1992. gada augustā Krievijas Pareizticīgās Baznīcas Svētās Sinodes pieņēma vēsturisku lēmumu. Saskaņā ar Tomasu, ko parakstījis Maskavas un visas Krievijas Patriarhs Aleksijs II, tika atjaunots Latvijas pareizticīgo baznīcas nosaukums (LPRC), un tas kļuva neatkarīgs. Pašpārvalde bija saistīta ar administratīvajiem, izglītības un ekonomiskajiem jautājumiem, attiecībām ar Latvijas valsts varu utt. Tajā pašā laikā Latvijas baznīca palika Maskavas Patriarhāta jurisdikcijā kanoniskajos jautājumos. Tajā pašā laikā Aleksandrs Kudrjašovs palika LPRC vadītājs un saņēmis titulu "Rīga un visa Latvija".

Sasniegumi

Pašpārvaldes LPRC bija jārisina daudzas problēmas. Vispirms bija nepieciešams atjaunot tempļus un draudzes, kā arī pārvarēt neticīgo iedzīvotāju garīgo izpostīšanu. Starp visgrūtākajiem jautājumiem bija priesteru trūkums un baznīcas nekustamā īpašuma atdošana.

Latvijas baznīcas priekšmets Aleksandrs Kudrjašovs paveica lielisku darbu. Viņa darbs 1994. gadā Rīgā sāka vadīt Teoloģisko semināru un sāka īpašuma atgūšanas procesu, kuru LPRC bija līdz 1940. gadam. Pēc viņa norādījumiem un viņa uzraudzībā no arhīviem tika uzklausīti tūkstošiem dokumentu un sarunas ar varas iestādēm.

Papildus tam tika atjaunota Rīgas Kristus dzimšanas kalna baznīca un Liepājas pilsētas Sv. Nikolaja Jūras katedrāle, un no drupām tika atjaunota Svētā taisnie Simeona un Anna Jelgavas pareizticīgo baznīca.

Tagad tu zini, kas ir metropolīts Aleksandrs Kudrjašovs. Šī cilvēka biogrāfijā nav aprakstītas varonības. Tomēr viņa rakstību rezultāti jau šodien ir redzami un, protams, tiks augsti novērtēti nākamajās Latvijas pareizticīgo iedzīvotāju paaudzēs.