RSFK Kriminālkodeksa 58. pants: atbildība par kontrrevolucionāru darbību

Padomju Savienība bija viena no tām valstīm, kas atstāja daudzas neatrisinātas noslēpumus un neizpaustos jautājumus. PSRS kā totalitārā valsts, stingri kontrolējot parasto pilsoņu visas dzīves sfēras, bija atbilstoša konstitūcija, kas pilnībā aizstāvēja komunistiskās varas pamatā esošās prioritātes. Jo īpaši īpašs gadījums bija politiskas represijas, kas vērstas uz tiem, kuri pauda neapmierinātību ar esošajām iestādēm. Džozefa Staļina laikā grandiozā sasniedza politiskās represijas . Lai to izdarītu, bija īpašs 58. pants. Līdz šim vēsturnieki nevar vienoties par šo jautājumu. Tādēļ ir vērts pētīt, vai PSRS pilsonis, pat vienkāršs anekdots par līderi, varētu būt nometnēs vai pat nošaut.

PSRS Kriminālkodeksa 58. pants

Visi politiski notiesātie neatkarīgi no noziedzīgā nodarījuma veida ir izgājuši PSRS Kriminālkodeksa 58. pantu. Raksts paredzēts sodīšanai par pretrevolūcijas darbību. Kāda bija viņa? Kontrrevolucionāras aktivitātes bija darbības, kas kavēja dažu revolucionāru ideālu un noteikumu, ko atbalsta komunistu vara, izplatīšanu vai īstenošanu. Šī raksta pirmajā daļā teikts, ka pretrevolūcijas pasākumi ir jebkādi mēģinājumi sagraut vai vājināt padomju varu PSRS teritorijā, kā arī mēģinājumi vājināt ārējo varu un politiskos, militāros vai ekonomiskos ieguvumus. Saskaņā ar darba ņēmēju solidaritātes jēdzienu tāda pati atbildība ir tiem, kas izdarījuši noziegumus pret valsti, kas nebija PSRS sastāvā, bet dzīvoja pēc proletāristu sistēmas.

Faktiski Staļina laikā 58 raksti bija paredzēti, lai nodotu tiesai tos, kas kaut kā noliedza vai iebilda pret Padomju varu. Mūsdienu sabiedrībā šādus cilvēkus sauc par ekstrēmistiem. Mums būtu rūpīgāk jāpārbauda visi punkti, kas ietver 58. pantu, lai saprastu, kas notiek saskaņā ar darbībām, kuras padomju varas iestādes uzskatīja par pretrevolūcijas pasākumiem.

1. punkts

1.a punktā ir iekļauti noteikumi par dzimtenes nodevību, proti, nodošana ienaidnieka pusē, ienaidnieka valsts noslēpumu izdošana, spiegošana un lidojums uz ārzemēm. Par šiem noziegumiem nāvessods bija nāvessods, un ar atbildību mīkstinošiem apstākļiem - brīvības atņemšana uz 10 gadiem ar īpašuma konfiskāciju (pilnīgu vai daļēju). Tam vajadzētu teikt dažus vārdus. Tā kā PSRS tajā laikā bija ļoti naidīgā vidē, nav pārsteidzoši, ka lidojums (proti, lidojums, nevis atstāšana no valsts) tika tik smagi sodīts, jo patiesībā tā bija tā pati izmainīšana uz Tēvu.

1.b punktā ir tādi paši noteikumi kā 1.a punktā, bet jau attiecībā uz personām, kuras atrodas militārajā dienestā. Un bez šaubām, tie paši noziegumi, ko izdarījušas personas, kas ir atbildīgas par militāro dienestu, ir daudz nopietnākas, tomēr, ja šiem noziegumiem vispār ir kāda pakāpe. Tāpēc nav pārsteigums, ka RSFSR Kriminālkodekss tik milzīgi sodīs militāro spēku.

1.c punkts nosaka kara noziegumu izdarītāju noziegumu ģimenes locekļu atbildību. Ja ģimenes locekļi zināja par gaidāmo noziegumu, bet par to nepaziņoja iestādēm vai nesniedza savu komisijas naudu, viņiem tiek piespriests brīvības atņemšanas sods no 5 līdz 10 gadiem ar īpašuma konfiskāciju. Šo posteni var uzskatīt par vienu no visnehumānākajiem visā pantā, taču saskaņā ar arhīvu pētījumu tikai 0,6% no visiem politieslodzītajiem sodīja, tas ir, tas tika reti izmantots. RSFSR Kriminālkodeksu kopumā var saukt par necilvēcīgu, bet pēc tā reālajām situācijām valsts iestādes šķita atbilstošas.

1.d punkts nosaka sodu par to, ka karavīri nav informēti par gaidāmo nodevību. Attiecībā uz militārpersonām tas bija tiešs pienākums, tāpēc nav pārsteigums, ka to tik smagi sodīja. Runājot par civiliedzīvotājiem, bija 12. punkts, kurā bija paredzētas tādas pašas sankcijas. Bet ar pašreizējo sistēmu šķietami nežēlīgais sods izskatījās diezgan loģiski, jo tajā laikā nebija liberālas domas.

2. punkts

Punkts 2 paredzēja nāvessodu - tiem, kuri ar bruņotu sacelšanos mēģināja nolaist padomju varu reģionos vai arodbiedrībās. Dažreiz kā viegla soda forma izraidīšana no PSRS tika izmantota ar visu tiesību atņemšanu un īpašuma konfiskāciju. Šādas darbības stingri sodītas vairākos mūsdienu štatos.

3., 4. un 5. postenis

3., 4. un 5. punktā noteikts, ka attiecībā uz sadarbību ar ārvalstīm, palīdzībai pret ienaidnieku spiesmās vai citām darbībām, kas vērstas pret Padomju Savienību, tiek piemērotas tādas pašas sankcijas kā 2. punktā.

6. punkts

6. punktā tika aplūkots viss, kas tika uzskatīts par spiegošanu, proti, valsts noslēpumu izdošana vai svarīga informācija ienaidniekam, kas nav noslēpums, bet nav pakļauts informācijas izpaušanai. Šim nolūkam tika izmantota arī šaušana vai izraidīšana no valsts.

7., 8., 9

7., 8. un 9. punkts nosaka tādas pašas sankcijas par sabotāžu vai pretrevolūcijas teroristu uzbrukumiem PSRS teritorijā.

10. punkts - pretpadomju uzbudinājums

Iespējams, ka vissliktākais ir 10. punkts. Tajā aplūkota tā saucamā antidovīriešu uzbudinājuma problēma, kuras būtība bija tāda, ka jebkura prasība, padomju varas nomākšanas propaganda, aizliegtas literatūras uzglabāšana, sabiedrības neapmierinātības izpausme utt. Tika sodīta ar brīvības atņemšanu vismaz 6 Mēneši. Patiešām, Padomju Savienībā nebija tādas lietas kā vārda brīvība. Šis punkts tiek grozīts arī Krievijas Federācijas Kriminālkodeksā, 280. pants.

11. līdz 14. punkts

11.-14. Klauzulā ir ietverti noteikumi par birokrātiskajiem noziegumiem, pret cilvēku vērstajām darbībām pilsoņu kara (un vēlāk Lielā Tēvijas kara laikā), terora aktu sagatavošanas un tā tālāk.

Viņi aicināja personu, uz kuru attiecas šis pants - tautu ienaidnieks. Šādi cilvēki, kā teica iepriekš, tika pakļauti nāves sodam, izraidīšanai no valsts, viņi bija cietumos un nometnēs. Daudzi no tiem, kas notiesāti saskaņā ar 58. pantu, bija tie, kas to patiešām bija pelnījuši, bet bija arī tie, par kuriem tika apsūdzēts netaisnīgi nodot. Tolaik drošības iestādes nebija ļoti ieinteresētas patiesību, tāpēc to, ka tika atzīti par tiem, kuri bija skatījumā šajā pantā, vienkārši tika uzvarēti. Par to liecina daudz laika liecības. Tie, kas sodīja viņu, vēl ilgi tika pakļauti uzraudzībai. Viņiem bija aizliegts iegūt darbu, saņemt pensijas, dzīvokļus, viņiem bija ierobežotas iespējas, kādas bija parastajam padomju pilsonim.

Stalinas laika 58. pants bija visjaunākais dokuments, kas ļāva apspiest civiliedzīvotājus un militārpersonas. Tomēr jau Hruščova laikā tika izveidota īpaša komisija šo noziegumu izmeklēšanai. Daudzi no netaisnīgi notiesātajiem, diemžēl, tika reabilitēti pēcnāves režīmā. Tie, kas izdzīvoja, atgriezās pie savām bijušajām tiesībām un privilēģijām.

Jebkurai valstij jāaizsargā tās teritoriālā integritāte un konstitucionālās tiesības. PSRS 58. pants bija tikai tāds aizsardzības garants. Protams, šos stingros sodus var uzskatīt par acīmredzamiem cilvēktiesību pārkāpumiem, taču tajā pašā laikā 58. pants šķiet piemērots un patiešām deva taisnīgu sodu tiem, kas uzlika noziegumu pret Padomju varu.