Kāds ir tiesu precedents? Jēdziens radies senajā Romā, kas iegūts no latīņu valodas "praecedens", kas nozīmē "iepriekšējais". Tradicionālā nozīmē tiesas precedents ir tiesas pieĦemšana, pievēršot uzmanību, izskatot augstāko tiesu lietas tādās pašās lietās, kas atrodas procesa gaitā, kas šajā gadījumā ir tiesību avota pilnvaras un kļūst saistošas tiesā. Šī nostāja ir saglabājusies ilgu laiku (kopš 13. gs.) Ārvalstu tiesību aktos - Lielbritānijā, Jaunzēlandē un citās vispārējās vai kontinentālajās tiesībās, kas sākotnēji tika izveidoti kā nerakstīti publisko tiesību "vispārējie tiesību akti".
Tomēr ir jāuzsver, ka izšķirošais secinājums nav pats lēmums par konkrētu lietu, bet doktrīna secinājums, kas izdarīts augstākās instances tiesas sprieduma īpašajā daļā, kura paplašina savu darbību uz nenoteiktu personu un situāciju loku. Tādējādi tiesu precedents nodrošina vispārējo tiesību juristu domāšanas principa īstenošanu - domāšanas kustības virzienu no privāta uz vispārējo.
Mūsdienu Krievijas likumdošana, tiesu precedentu vieta ir atkarīga no valsts galvenā likuma - Konstitūcijas - principa par varas sadalīšanu valstī izpildvarā, kā arī likumdošanas un tiesu sistēmā. Saskaņā ar šo principu, nevienai varas pakāpei nevajadzētu pildīt pārējo divu funkcijas, kuras, pēc iekšzemes likumdevēja domām, ir sasniegtas ar visefektīvāko, pārredzamāko un demokrātisko valsts varas struktūru. Pamatojoties uz to, tiesnešiem nav tiesību kļūt par pravotvoretsami, pildot parlamenta funkcijas un pieņemt lēmumus, kas nākotnē būs obligāti tiesām. Tāpēc tiesiskais precedents Krievijas likumā oficiāli nav saistīts ar tiesību avotiem . Tomēr Krievijas tiesībās tiesu prakses praksei ir neapšaubāma loma, jo tās pētījums ir pamats kopēja tiesiskā stāvokļa veidošanai. Tajā pašā laikā no dažu autoru viedokļa Konstitucionālo tiesu darbība, publicējot lēmumus par tiesību aktu atzīšanu par būtiskiem vai Konstitūcijā pretrunīgiem, savu funkciju pēc iespējas tuvina likumdošanas procesam, pārkāpjot Konstitūcijā deklarētos principus. Fakts ir tāds, ka šādos lēmumos ir skaidra un konsekventa Konstitucionālo tiesu nostāja, kas kļūst obligāta tiesībaizsardzībai, tādējādi faktiski iegūstot tiesību avota iezīmes. Turklāt, pieņemot lēmumus par dažu Konstitūcijas normatīvo aktu neatbilstību, šī tiesa ir tiesīga pieņemt lēmumu atsaukt savu rīcību un pat aizpildīt to ar citu saturu. Šī teorijas pretinieki apgalvo, ka Satversmes tiesas lēmumi un tiesiskās pozīcijas nav tiesu precedents, jo tie neveido neatkarīgas normas, bet balstās uz valsts galvenā likuma tiešo spēku. Turklāt tiesas spriedumu atzīšana par tiesiskajām nostājām, ko Konstitucionālā tiesa ir noteikusi savos lēmumos, pati par sevi pārkāpj pilnvaru sadalīšanas principu un tādēļ nav pieņemama. Šķiet, ka pašlaik valsts tiesību aktu izstrādē pastāv pārejas periods, kura laikā Satversmes tiesa (kā institūcija, kas iekļauta tiesu sistēmā) faktiski daļēji pilda funkcijas, kas pieder pie likumdošanas varas, radot tiesu precedentus.