"Bēdas nav mana tante": literārās analoģijas un ikdienas izteiksmes nozīme

Kāds ir laimīgs ar radiniekiem, bet kāds to nav. Tie, kas ir paveicies, izprot tautas aforismu "bads nav tante". Cilvēki, kas nav pazīstami ar labām attiecībām ar radiniekiem, neapzinās visu mūsu uztverto sakāmvārdu dziļumu. Jebkurā gadījumā, lai gan tiem, gan citiem, mēs veiksim nelielu pētījumu. Tajā mēs atklāsim labu radinieku saistību ar izsalkumu nozīmi un nozīmi.

Knuts Hamsuns, "Bada"

Bads ir briesmīgs nosacījums, ja viņš asinizē cilvēku pietiekami ilgi. Lai nezagotu, cilvēki zog, dažreiz viņi nogalina. Personai ir jāēd trīs reizes dienā vai vismaz vismaz divas reizes. Daži mēdz ēst vienu reizi dienā, bet tas ir tad, kad apstākļi ir spēkā.

Literatūra sniedz spilgtus piemērus tam, ka bada nav tante. Pirmkārt, tas ir Knuts Hamsuns romāns "Bēdas". Romana beigas ātri izdzēš no atmiņas, bet semināri, kas apraksta personu, kura nav ēst vairāk nekā vienu dienu, paliek lasītājam mūžīgi.

Visinteresantākais ir tas, ka Hamsuna raksturs ir žurnālists. Viņam ir jāraksta ēst, bet viņš nevar izveidot kādu rakstu, jo viņš ir izsalcis. Burti apvienojas. Rezi un sāpes vēderā traucē darbu. Hamsuns nav velti saukts par "norvēģu Dostoevsky", jo viņš piegādā varoņa vainas ar pārsteidzošu psiholoģisko precizitāti, kas robežojas ar rūpīgumu. Cilvēks klasiskajā romānā piekritīs, nedomājot, ka bads nav viņa tante.

Charles Bukowski

Autobiogrāfisko romānu autors Charles Bukowski arī zināja, kāds ir bads nevis no dzirdes, jo lielākā daļa viņa romānu Henriku Chinaski varonu nemitīgi grib ēst, bet, tiklīdz viņam ir nauda, viņi nekavējoties iet uz leju tuvākajā bārā. Tomēr Buk (kā tēva draugi "netīro reālismu" mīlēja sauc) apgalvo viņa rakstos ar divām kopīgām patiesībām: pirmkārt, mākslinieks ir visu laiku izsalcis, lai radītu kaut ko no parastās; Otrkārt, "labi baro vēders nedzirdīgo mācībās". Atbildot uz abiem argumentiem uzreiz, viņš secina: a) bada nav tante; B) viņš personīgi strādā labāk, ja viņš ēd lielu daļu vārītu kartupeļu ar gaļu vai desu.

Sergejs Dovlatovs

Sergejs Dovlatovs neatpaliek no ārzemju autoriem. Kaut kur viņa ne tik ļoti iespaidīgā, bet dzirkstošā prozā, neiedomājamā žurnālista tēls, kurš, sēžoties parkā, sapņo par gulbēm, peldoties dīķī, jau mēģina izdomāt, kā labāk tos noķert.

Bet viss beidzas labi: varonis satiek bagātu viduslaiku sievieti, kas rūpējas par viņa ēdienu. Jūs teiksit: "Alphonse!" Un ko darīt, senatne "bads nav mana tante" saka patiesību.

Starp citu, Dovlatov savā piezīmjdatoros apgalvo, ka šim stāstam ir reāls prototips, un viss bija tieši tāds, kā aprakstīts. Tomēr mēs apsolām runāt par radiniekiem un badu, tāpēc ņemsim tiešu valodas interpretāciju.

Radinieki un bads

Teiciens "bads nav tante" nozīmē, ka cilvēkam ir labi radinieki, un tie, protams, baro viņu un vajadzības gadījumā to glāst. Par bada trūkumu nevar teikt, ka tas ir nežēlīgs un spīdzina cilvēku neizbēgami, kamēr viņš nenokļūst viņa dzemdē. Šāds svētais attēls, iespējams, bija no tā, kur notika sakāmvārds. Situācija ir patīkama, jo personai ir radinieki, kuri viņam nedos nekādus nokrišņus.

Tagad, kad cilvēks ir iegremdēts konkurences garā un vēlme gūt peļņu, visas ģimenes attiecības peld ar zobakmeni. "Cilvēks ir cilvēka vilks," sacīja romiešu gudrais un bija pilnīgi taisnība. Acīmredzot senās Romas attiecības starp cilvēkiem nebija ļoti patīkamas.

Citiem vārdiem sakot, mēs esam ļoti priecīgi par tiem, kam ir kur doties. Ar katru kapitālisma kārtu (īpaši Krievijā) cilvēks tiek strauji dehumanizēts un individualizēts. Sazināšanās starp cilvēkiem izzūd. Cilvēki pārvēršas par salām dzīvības okeānā, dreifējot pa vienām. Vērojot šādu dusmīgu ainu, viens nevēlamā domā: kas notiks, ja pēkšņi teātīs, tēviņi, vecāki pazudīs no pasaules? Kurš dosies uz badu ceļojošo?